Har du missat ett kapitel?

Fånga vår saga här!

1. nodaļa

Poniju skolā Maģiskajā zemē virs mākoņiem viss bija kā parasti. Poniju skolā gandrīz vienmēr viss bija tā, kā parasti. Tonijs nopūtās, tīrot zobus, iztaisnojot krēpes un mazgājot purnu. Tieši tāpat kā viņš darīja vakar. Un aizvakar. Un vēl dienu pirms tam, ja tā padomā.  

 

Rikšošanas trasē visi poniji gāja uz riņķi vien. Tāpat kā iepriekš. Viņi praktizēja rikšošanu, un Tonijs to ienīda. Gan tāpēc, ka viņam ne pārāk labi padevās rikšošana, gan arī tāpēc, ka viņam tas šķita šausmīgi garlaicīgi.  

 

Tonijs sāka skaļi domāt - kā to viņš ik pa laikam darīja: "Dzīvē ir jābūt arī citām lietām, ne tikai rikšošanai. Un ritmam." Pēkšņi Tonijs uzdūrās priekšā esošajam ponijam, kurš bija strauji apstājies.  

 

"K-ko tu teici?" pārējie poniji vienbalsīgi kliedza. Gan Lonija, gan Konija, gan Ronija un visi pārējie. Tonijs mazliet nosarka, tas nebija īsti tā paredzēts, lai pārējie dzirdētu, ko viņš domā.. 

 

"Nu... vai jūs nekad neesat domājuši, ka ir jābūt citām lietām, ko varat darīt, nevis tikai staigāt visu dienu ritmā?" 

"Tu pamosties, ēd, rikšo, guli. Tā tas ir, un tā tas ir bijis vienmēr," protestēja pārēējie poniji.  

"Bet ja es gribu kaut ko citu?" Tonijs ieteicās.  

"Tu pamosties, ēd, rikšo, guli. Tā tas ir, un tā tas ir bijis vienmēr," atkal teica pārēējie poniji. Un tad viņi sāka rikšot. Bet Tonijs neskrēja līdzi.  

 

Pēc kāda laika pārējie poniji paskatījās uz Toniju, kurš atteicās rikšot. Viņi apstājās.  

"Kāpēc tu nerikšo?" 

"Man nav vēlēšanās, es gribu kaut ko citu." 

Džonijs, pelēkais ponijs, kurš bija vislabākais rikšošanā, pienāca pie Tonija.  

"Ko tad tu gribi?" 

"Es gribu iet prom un apskatīt pasauli." 

"TO tev nevajadzētu gribēt!"

"Kāpēc?" Tonijs jautāja.  

"Šeit, Poniju skolā, mēs zinām, kas ir kas. Pasaule tur ārā ir liela, slikta un bīstama." 

"Droši vien man pašam tas būs jānoskaidro," sacīja Tonijs.  

Tad iestājās pilnīgs klusums. Džonijs mazliet pavīpsnāja.  

"Nu tad. Cik drosmīgs tu esi? Varbūt tev vajadzētu doties ārā un cīnīties ar pūķi Drago?" 

Pārēējie poniji zviedzoši smējās. Visi zināja, ka Drago ir visbīstamākais dzīvnieks visā pasaulē un ka neviens - neviens! - neuzdrošinājās cīnīties ar to.  

Tonijs norija siekalas.  

"Jā, patiesībā es darīšu tieši to." 

 

Un tad Tonijs sakravāja somu un devās ceļā. Lai cīnītos ar bīstamo pūķi.  

 



2. nodaļa

Ja Tonijs būtu pilnīgi atklāts, varbūt došanās meklēt bīstamo pūķi tomēr nebija tik labi pārdomāta. Bet solījumi ir jātur. Īpaši tie, ko tu apsoli pats sev. Tā nu Tonijs aizgāja. Arī lai atklātu visu, kas bija jāatklāj Maģiskajā zemē virs mākoņiem.  

 

Tonijs gāja pa mežu. Tas bija nedaudz tumšs un mazliet biedējošs. Pēc kāda laika viņš nonāca pie tilta, kas veda pāri upei. Tonijs daudz par to nedomāja un jau bija ceļā pāri tiltam, kad pēkšņi viņa priekšā izlēēca nindzja.  

 

"Kā tev šķiet, ko tu te īsti dari?" 

"Es biju ceļā pāri tiltam," Tonijs atbildēja.  

"Ahā, bet tā tas nedarbojas. Es esmu tilta sargs," teica nindzja, izklausīdamies ļoti svarīgs.  

"Nu, tas izklausās aizraujoši. Bet ko tas īsti nozīmē?" Tonijs jautāja.  

"Tas nozīmē, ka es sargāju tiltu. Un pārliecinos, ka visādi tādi šādi te vienkārši nebrien pāri." 

Tonijs mazliet padomāja. Viņš īsti nedomāja, ka ir "šāds tāds", viņš tomēr bija Tonijs un bija ceļā uz piedzīvojumiem.  

"Skaidrs, ka mēs to nevaram pieļaut. Bet vai es drīkstu šķērsot tiltu?" viņš jautāja.  

Nindzja dīvaini nošņācās caur degunu.  

"Saki man, vai tu neko nezini par tilta sargiem?" 

"Ne īsti," Tonijs atzina.  

"Patiesībā šī ir pirmā reize, kad esmu ārpus Poniju skolas, tāpēc, iespējams, ir vēl daudz kas, ko es nezinu." 

Nindzja pamāja ar galvu.  

"Nu, bet, lai drīkstētu šķērsot tiltu, ir jāatbild uz vienu jautājumu. Ļoti grūtu jautājumu! Pavisam grūtu jautājumu!" 

Labi, es ceru, ka varēšu atbildēt," sacīja Tonijs.  

 

Tonijs paskatījās uz nindzju. Nindzja paskatījās uz Toniju. Neviens no viņiem kādu brīdi neko neteica.  

"Emm... kāds tad ir tas jautājums?" 

"Pagaidi, es izdomāšu! Patiesībā šeit neviens nemaz tik bieži nenāk, tāpēc esmu nedaudz zaudējis asumu." 

Tonijs apsēdās un pacietīgi gaidīja.  

 

Pēkšņi nindzjam kas ienāca prātā.  

"Tātad! Tagad es zinu. Tas ir īpaši grūts jautājums. Vai tu esi gatavs?" 

Tonijs pamāja.  

"Kāda ir tava mīļākā krāsa?" 

"Ak, jā, tas ir grūti", sacīja Tonijs. "Kāda ir tavējā, nindzja?" 

"Melna, protams!" 

"Nu jā. Man šķiet, ka man vislabāk patīk rozā. Vai... nē, pagaidi! Oranža! Nē...zaļa. Es saku zaļa." 

"Tu nevari vienkārši saukt visas iespējamās krāsas. Es esmu tilta sargs un pieprasu skaidru atbildi." 

"Zaļa," teica Tonijs stingrā balsī. 

"Tagad var iet. Tad tu vari šķērsot tiltu," sacīja nindzja. "Bet - uz kurieni tu īsti dodies?" 

"Es dodos meklēt pūķi Drago, gribu ar viņu cīnīties." 

Nindzja kļuva pavisam bāls.  

"Tā ir pavisam slikta ideja, Drago ir ārprātīgi bīstams un spļauj uguni! Varbūt tev vienkārši vajadzētu palikt šeit ar mani. Varbūt mēs varētu mētāt nindzju zvaigznītes un darīt visādas citas nindzju lietas." 

Tonijs pasmaidīja un pamāja ar galvu.  

"Tas ir jauki no tavas puses, nindzja, bet esmu apsolījis sev atrast pūķi Drago, tāpēc es to izdarīšu. Bet varbūt tiksimies citreiz." 

 

3. nodaļa

Tērzējot ar tilta sargu nindzju, atbildot uz jautājumiem un pēc visa pārējā Tonijam jau ļoti gribējās ēst, tāpēc viņš nolēma apēst līdzpaņemtās pusdienas.  

 

Viņš atrada vietu mežā, kur bija daži lieli akmeņi, uz kuriem sēdēt, un kur saule lūkojās lejup starp koku galotnēm. Tonijs izpakoja pusdienu kastīti un grasījās iekosties sviestmaizē, kad dzirdēja kaut ko aiz krūma.  

 

"Pst!" 

Tonijs nikni paskatījās uz krūmu.  

"Pst!" atkal atskanēja.  

Tas bija pavisam dīvaini. Tonijs piecēlās un paskatījās aiz krūma. Tur bija ieeja alā, un alā Tonijs ieraudzīja divas kvēlojošas acis.  

"Emm... sveiks?"  

Tonijs nekad agrāk nebija redzējis tik dīvainas acis vai runājis ar kādu, kas ir paslēpies alā, tāpēc viņš nezināja, ko vēl varētu teikt.  

"Sveiks," čukstēja balss no alas iekšpuses.  

"Vai tev ir kas ēdams?" 

"Protams. Vai iznāksi ārā saulē, lai varu pacienāt ar manām līdzpaņemtajām pusdienām?" jautāja Tonijs. Tas būtu jauki, ja pusdienās būtu kāda kompānija.  

Acis pievērsās Tonijam, un Tonijs tagad ieraudzīja, ka tās pieder bālam, tievam vampīram.  

"Tā nesanāks. Es esmu vampīrs," sacīja vampīrs.  

"Un?" Tonijs teica.  

"Jā, mēs nevaram paciest gaismu. Galīgi nevaram. Tāpēc es nevaru iziet ārā meklēt ēdienu pa dienu, un man ir mazliet bail no tumsas, tāpēc es arī nevēlos iet ārā pa nakti.  

"Nu, trakums. Jā, tas nav viegli. Bet, ja tu sēdi šeit ēnā zem koka, es varu sēdēt tev blakus saulītē, un tad mēs dalīsimies ar manām līdzpaņemtajām pusdienām. Man ir gan sviestmaizes, gan mandarīni, un vēl šis tas", sacīja Tonijs.  

Viņi kādu laiku sēdēja un ēda klusējot.  

"Starp citu, es es esmu ceļā, lai atrastu pūķi Drago. Vai tu zini, uz kuru pusi man jāiet?" Tonijs jautāja.  

Vampīrs tieši kā grasījās iestūķēt sev rīklē pusi banāna.  

"Drago? Drago ir ārprātīgi bīstams un spļauj uguni, turklāt ēd gan cilvēkus, gan dzīvniekus. Tev jāturas no viņa tālāk!" 

"Jā, tā runā. Bet es viņu tik un tā atradīšu," sacīja Tonijs.  

"Nu, tad tas ir tas ceļš", sa sacīja vampīrs, norādot tālāk uz mežu.  

"Paldies liels. Varbūt mēs vēl tiksimies," Tonijs teica, piecēlās, uzlika plecos mugursomu un devās tālāk mežā.  

 

Tomēr Tonijs nemaz nebija tālu ticis, pirms viņš sāka nožēlot, ka nebija vienkāršši palicis mājās drošajā Poniju skolā. Kļuva arvien tumšāks un drēgnāks. Un pēkššņi viņš sadzirdēja aizsmakušus un riebīgus smieklus. Tieši sev priekšā... 





4. nodaļa

Kad Tonijs tumšajā mežā dzirdēja aizsmakušos un riebīgos smieklus, tie izklausījās tik auksti, ka viņam pār muguru pārskrēja drebuļi. Ponijiem ir gara mugura, tāpēc patiesībā bija tiešām auksti.  

 

"Diez, kas tas ir? Un vai es varu pagriezties?" Tonijs nodomāja, bet, pirms viņš paguva pats atbildēt, viņa priekšā nostājās ragana.  

Ragana atkal skaļi un riebīgi iesmējās.  

"Tu šeit netiksi garām, draugs!" 

"Bet..." Tonijs iesāka, bet ragana viņu pārtrauca, pirms viņš paguva pateikt vairāk.  

"Kamēr neesi man atdevis visas savas lietas!" 

"Ehh. Nu, labi," teica Tonijs, novilcis mugursomu.  

"Ko... ko tu dari?" ragana jautāja.  

"Es tev atdodu visas savas lietas..?" 

"Tas tā nestrādā! Tev jāiebilst un jāatsakās, un tad es piedraudēšu tevi noburt par akmeni vai velosipēda pumpi, vai kaut ko citu pretīgu!" 

"Nu ..." teica Tonijs.  

"Jā, piedodiet, šī ir pirmā reize, kad esmu šeit mežā, un tā ir arī pirmā reize, kad satieku raganu. Tāpēc es īsti nezinu, kā pareizi darīt. Bet, ja tev ir svarīgi dabūt visas manas lietas, tad noteikti ņem tās. Jebkurā gadījumā es nevēlos, lai mani noburtu par velosipēda pumpi." 

 

Tonijs sāka vilkt ārā no somas mantas. Savu šalli, piezīmju blociņu, zobenu un visu pārējo.  

"Ņem."  

Tonijs pastiepa mantas raganai, bet viņa dusmīgi pakratīja galvu.  

"Tagad es nemaz nevēlos tās dabūt, ja tam tā ir jābūt." 

Tonijam šķita, ka ragana ir nedaudz dīvaina. Bet tad viņš paraustīja plecus un sāka krāmēt mantas atpakaļ somā. Bet viņš cīnījās, lai tam visam atrastu vietu, un teica.  

"Varbūt tu varētu man palīdzēt? Es esmu ceļā, lai satiktu pūķi Drago un cīnītos ar viņu. Vai tu zini ceļu, jo es patiesībā nezinu." 

Ragana iepleta acis.  

"Drago ir ārprātīgi bīstams un spļauj uguni, un viņš ēd gan cilvēkus, gan dzīvniekus UN viņam negaršo gāzētie dzērieni! Vai tas nav šausmīgi?"  

"Jā. Ir gan. Bet esmu sev apsolījis, ka viņu atradīšu. Tātad, vai tu vari vari man pateikt ceļu?" Tonijs jautāja.  

Ragana atkal iesmējās ar saviem aizsmakušajiem un pretīgajiem smiekliem.  

"Jā, es varētu. Bet es to nedarīšu, jo tu tu man neatdevi visas savas mantas!"[Text Inpackning Brytning]"Bet..." teica Tonijs.  

"Nekāds bet. Tu man neiedevi visas savas mantas, un es tagad negribu rādīt tev ceļu." 

Ragana atkal iesmējās, pagriezās un devās savās gaitās.  

 

Tonijs nopūtās. Viņš īsti nesaprata, kur bija nošāvis greizi. Viņš tikai ķērās pie mugursomas, lai aiztaisītu rāvējslēdzēju, kad tur pamanīja kaut ko, ko nebija tajā ielicis. Tas bija smilšu pulkstenis. Un vēstule. Tonijs atvēra vēstuli. Tas bija no Džonija, pelēcīgākā ponija, kurš Poniju skolā bija labākais rikšotājs.  

 

Vēstulē bija teikts:  

"Tonijam. Es saprotu, ka tu vēlies doties prom un redzēt vairāk no Maģiskās zemes virs mākoņiem. Bet tava vieta ir starp ponijiem, un tu vari vēlāk arī to nožēlot. Ja atgriezīsies Poniju skolā pirms smilšu pulksteņa iztecēšanas, varēsi pievienoties Poniju parādei, kurā mēs visi kļūsim par pilnībā apmācītiem ponijiem. Ja tu to nedarīsi, tu vairs nekad nevarēsi būt daļa no poniju kopienas." 

Tonijs salocīja vēstuli, paskatījās smilšu pulkstenī un skaļi norija siekalas..

 

5. nodaļa

Tonijs gāja un gāja, un gāja. Galvenokārt viņš domāja par to, ko viņš īsti ir uzsācis. Vienkāršākais viennozīmīgi būtu apgriezties un doties atpakaļ uz Poniju skolu pirms lielās Poniju parādes. Bet Tonijs gribēja redzēt ko vairāk no pasaules. Un tagad viņš arī sev bija apsolījis, ka atradīs pūķi Drago. Tāpēc viņam tas bija jādara. Taču no otras puses, viņš gribēja stigties mājās un tikt uz Poniju parādi, lai nepazaudētu visus savus draugus.  

 

Kamēr Tonijs bija iegrimis savās domās, viņš iznāca no tumšā meža un pēkšņi atradās pludmalē. Pēkšņi aiz liela akmens izlēca kovbojs.  

"Ahoi, draugs!" 

"Ahoi," Tonijs atbildēja. 

"Jā, es tātad esmu kovbojs," sacīja kovbojs 

"Jā, es to nojautu pēc kovboju cepures. Un kovboju zābakiem. Un šerifa zvaigznes," sacīja Tonijs.  

"Ak jā." 

"Vai tu vari vari man palīdzēt?" jautāja Tonijs.  

"Man ir jāatrod pūķis Drago, bet es nez